61. Zane Munduma

Tēma: “Iekāp otra kurpēs: bērni, kuri dzīvo vai ir dzīvojuši institucionālajā ārpusģimenes aprūpē”

Vai..?

Dāvis, 9

Sēdēju pie loga un domāju, kā būtu, ja man būtu ģimene. Vai man būtu māsa un brālis? Vai mēs ceļotu pa pasauli, kā to dara mani klases biedri? Bet mans vislielākais jautājums ir, vai mani kāds mīlētu? Šis jautājums man nelika mieru, tāpēc uzjautāju bērnunama audzinātājai. Viņa sacīja: “Dāvi, tu esi mūsu ģimenes daļa, un mēs tevi ne tikai mīlam, bet arī rūpējamies par tevi kā par saviem pašiem bērniem. Tu esi īpašs un nozīmīgs.” Šī atbilde manā sirdī iedeva neparastu, bet patīkamu siltumu. Tas man deva cerību, ka esmu vajadzīgs kādam un ka mani mīl.

Annija, 7

Man patīk skola. Skolā ir jauni bērni un jauni draugi, vismaz tā audzinātāja saka, ka mēs viens otram esam draugi. Bet vai citi bērni ir mani draugi? Kādu dienu skolotāja deva mums grupas darbu, kurā bija nepieciešama katra bērna dalība. Grupas darbs bija jautrs, un es jutos saliedēta ar, nu jau saucamajiem, maniem draugiem. Es biju ļoti priecīga, ka man radās jauni draugi.

Pēteris, 16

Mācos vidusskolā. Mans sapnis ir kļūt par ķirurgu. Zinu, ka tam ir vajadzīga tālāka mācīšanās, bet vai man ir izredzes? Vai man ir iespēja iegūt augstāku izglītību? Man taču nav nekā! Nevaru ņemt kredītus bez darba, un nav neviena radinieka kurš man palīdzētu! Kā tad varu iestāties augstskolās? Nolēmu aprunāties ar skolotājiem. Skolotāji piedāvāja atbalstu un padomu, un es nolēmu sākt piedalīties papildus mācību programmās. Kaut arī zinu, ka mans ceļš būs izaicinošs, es esmu apņēmies pierādīt sevi.

Ilze, 13 

Atceros to dienu, pirms 2 gadiem, kad mana ģimene mani uzņēma ar atplestām rokām. No paša sākuma, pat tagad citreiz uzrodas jautājums, kāpēc tieši mani izvēlējās? Tagad jau saprotu, ka viņi mani neizvēlējās vienkārši tāpat, bet kā savu ģimenes locekli.

Dzīvojot bez ģimenes un specifiskas pieejas, kuru var nodrošināt vecāki, bērni var palikt bez atbilžu uz vienkāršiem jautājumiem, kā arī palikt bez padomiem un dzīves vērtībām. Katrs stāsts piedāvā kaut ko jaunu un dzīvotspējīgu par cilvēku attiecībām, pieņemšanu un personīgajiem izaicinājumiem. Rakstot stāstus, cerēju, ka lasītājs spēs iedomāties, kā katrs personāžs jutās, nonākot situācijās, kas varētu būt tālu no viņa vai viņas īpašā dzīves konteksta. Dzīvojot bez ģimenes un atbalsta, bērni var piedzīvot īpatnējas emocijas un pieredzes, kas citiem var palikt nesaprotamas. Stāsti sniedz ieskatu ne tikai viņu ikdienā, bet arī dziļās sajūtās, piemēram, empātijā, draudzībā un piederībā.