86. Katrīna Rugāja
Stāsts ir par tuvinieku, kuram ir kustības traucējumi. Tajā ir aprakstīts viņu bērnības ikdiena. Ar šo stāstu vēlas dot cerības tiem, kuri ir līdzīgā situācijā.
Stāsts par kādu zēnu, kuru es tagad labi pazīstu
Stāsts, ko vēlos izstāstīt, sākās sen, kad manis vēl nemaz nebija. Bet notika tas tepat Latvijā, Rīgā. Kādā ģimenē piedzima puisītis, kuru visi ļoti gaidīja. Taču kopā ar prieku par bērniņu viņa vecāki saņēma arī kādu sāpīgu ziņu. Ārsti slimnīcā uzreiz pamanīja, ka zēna kājas nav vienādas. Labā kāja nebija augusi tā, kā tas parasti notiek ar veseliem bērniem – nebija pietiekami izveidojies apakšstilba kauls.
Vecākiem bija jāpieņem ļoti nopietns lēmums – vai veikt zēnam vairākas operācijas, kuru rezultātu bija grūti prognozēt, vai arī ļaut visam iet savu gaitu. Ja neveiktu operācijas, zēns augtu, bet labā kāja nekad neizaugtu tāda, lai viņš pats varētu staigāt. Piekrītot veikt operācijas, zēna vecāki zināja, ka tās būs sarežģītas, ka viņu puisītim ļoti sāpēs, ka pēc operācijām būs arī ilgstoša rehabilitācija un vajadzēs lielu pacietību, lai kāja kļūtu par zēna atbalstu un viņš varētu staigāt. Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka zēns nekad nevarēs skriet, bet bija cerība, ka viņš varēs nostāties uz savām abām kājām. Un tā visiem bija galvenā motivācija.
Kad pie zēna ciemos nāca citi bērni, viņi stāstīja, ko dara bērnudārzā. Bet zēns stāstīja, kā viņam gājis slimnīcā un sanatorijā, kā viņš sadraudzējies ar medmāsiņām un auklītēm. Lai dienas, dzīvojoties pa māju vai sēžot pie loga, kamēr citi bērni skraida pagalmā, nešķistu tik garas, zēns ātri iemācījās lasīt. Pēc operācijām smagajā fiksācijas aparātā ieslēgtā kāja sāpēja, bet laiks kopā ar “Kumaonas cilvēkēdājiem” un citu grāmatu varoņiem pagāja daudz ātrāk un interesantāk.
Kad citi bērni skolā gāja uz fizkultūras stundām, zēns palika klasē, lasīja grāmatas vai risināja uzdevumus. Kad atkal pēc kārtējās operācijas zēnam ilgāku laiku vajadzēja pavadīt slimnīcā un mājās, skolotāji nāca ciemos, lai zēns neiekavētu mācības. Ar matemātiku un visu pārējo gāja viegli. Grūti bija staigāt, jo tas sāpēja un prasīja lielu piepūli. Bet galvenais, ka tas bija iespējams. Viņš arī iemācījās braukt ar riteni – mīt velosipēda pedāļus zēnam bija pat vieglāk nekā staigāt.
Zēnam ļoti patika un padevās eksaktie priekšmeti – matemātika, ķīmija, fizika un informātika. Viņš piedalījās dažādās mācību olimpiādēs un ieguva top vietas. Skolā viņu sauca par gudro zēnu.
Kad zēns absolvēja vidusskolu, viņš sāka studēt. Paralēli mācībām viņš sāka strādāt ar datoru, veidot grafiskos dizainus un programmēt. Viņš bija kļuvis par pieaugušu cilvēku.
Viņš iemācījās braukt ar auto un ieguva autovadītāja tiesības. Tad apprecējās, un ģimenē piedzima meita. Viņš turpināja apgūt jaunas IT prasmes, iekārtoja sev darbavietu mājās un nodibināja savu uzņēmumu. Viņš strādā ar prieku. Un viņam viss lieliski sanāk.
Ja nepieciešams, viņš ir labs skolotājs savai meitai un arī citiem, palīdzot apgūt zināšanas dažādos eksaktajos priekšmetos. Viņš ir foršs, labsirdīgs un ļoti pacietīgs cilvēks. Viņam patīk braukt ar auto, tāpēc viņš ir ģimenes šoferis – viņš var vadīt mašīnu, kura aprīkota ar automātisko ātrumkārbu.
Es labi pazīstu cilvēku, par kuru uzrakstīju šo stāstu, jo viņš ikdienā man ir blakus. Tas ir mans tētis. Un tā ir mana atklāta un personīga pateicības vēstule tētim.
Illustrācijā ir attēlota meitene, kura ir uz autiskā spektra. Tomēr šī illustrācija var būt piemērota arī citiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Es mēģināju pēc savas interpretācijas vizualizēt to sajūtu un emocijas, ka ir vēlme sasniegt savus sapņus, ambīcijas, hobijus un viss kas vajadzīgs, bet pats fiziski nespēj un sākt, jo smadzenes nevēlas “sadarboties”.
