Iekļaušana nav tikai vārds: pieredzes stāsti no dažādām sabiedrības grupām

Bieži dzirdam par iekļaušanas nozīmi un tās nepieciešamību sabiedrībā, taču aiz šī jēdziena slēpjas reāli cilvēki un viņu personiskie stāsti. Tieši caur personīgās pieredzes atklāsmi iespējams vislabāk saprast, kāpēc iekļaušana ir tik svarīga un ko nozīmē, kad sabiedrība pieņem vai gluži pretēji – izstumj indivīdus, kas atšķiras. Šajā rakstā piedāvāsim vairākus stāstus no dažādām sabiedrības grupām, lai labāk saprastu, ka iekļaušana nav tikai skaists vārds, bet patiesa nepieciešamība.

Lindas stāsts: cilvēks ar kustību traucējumiem un ikdienas izaicinājumi

Linda ir jauna sieviete no Jelgavas, kura pēc autoavārijas nonāca ratiņkrēslā. Sākotnēji viņai likās, ka dzīve būs pilnībā jāmaina – sabiedriskā transporta nepieejamība, infrastruktūras trūkums un cilvēku nevēlēšanās palīdzēt lika viņai justies izolētai. Taču pozitīva pieredze mainīja viņas skatījumu. Kad vietējā pašvaldība sāka investēt pilsētvides pielāgošanā, Lindai atkal radās iespēja apmeklēt skolu, iesaistīties sociālās aktivitātēs un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. „Iekļaušana nozīmē iespēju justies pilnvērtīgam un neatkarīgam, un tas ir ļoti svarīgi katram cilvēkam,” uzsver Linda.

Mārtiņa pieredze: darbinieks ar autiskā spektra traucējumiem darba vidē

Mārtiņš, programmētājs no Rīgas, dzīvo ar autiskā spektra traucējumiem. Ilgus gadus viņam bija grūti atrast stabilu darba vietu, jo uzņēmumi nebija gatavi pielāgot darba vidi viņa vajadzībām. Situācija mainījās, kad viņš sāka strādāt IT uzņēmumā, kas atbalsta daudzveidību un iekļaušanu praksē. Darba devējs pielāgoja darba apstākļus, piedāvājot elastīgu grafiku un klusāku darba vietu. Tas Mārtiņam ļāva uzplaukt un pilnvērtīgi izmantot savu potenciālu. Viņš atzīst: „Tikai tad, kad mani pieņēma tādu, kāds es esmu, es varēju pilnvērtīgi iesaistīties un sniegt vērtību uzņēmumam.”

Annas ceļš uz pieņemšanu: LGBTQ+ kopienas pieredze

Anna, kura dzīvo Liepājā, saskārās ar grūtībām, jo viņas seksuālā orientācija ilgu laiku bija tabu pat tuvākajā ģimenē. Sabiedrības aizspriedumi un bailes no apkārtējo reakcijas lika viņai justies izolētai un neiederīgai. Tomēr, kad Anna sāka aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, atrodot atbalstu līdzīgi domājošu cilvēku vidū, viņas dzīve kļuva daudz pilnvērtīgāka un brīvāka. Anna uzsver, ka īsta iekļaušana sākas ar pieņemšanu un sapratni, un tas ir nepieciešams, lai ikviens varētu justies brīvs un drošs būt pats.

Roberta izaicinājums: seniora vieta sabiedrībā

Roberts, pensionārs no Cēsīm, pēc aiziešanas pensijā saskārās ar izolāciju un vientulības sajūtu. Stereotipi par vecāka gadagājuma cilvēkiem kā pasīviem un neaktīviem liedza viņam iespējas iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Situācija mainījās, kad Roberts iesaistījās vietējā senioru biedrībā, kas aktīvi veicina senioru iesaisti dažādās aktivitātēs. „Man atgriezās dzīvesprieks, jo jutos atkal noderīgs un pieņemts sabiedrībā,” saka Roberts, uzsverot, ka iekļaušana nav atkarīga no vecuma.

Šie pieredzes stāsti skaidri parāda, ka iekļaušana sabiedrībā nav tikai abstrakts termins – tas nozīmē konkrētas darbības un pozitīvu attieksmi pret cilvēkiem, kas šķiet atšķirīgi. Nākamajā raksta daļā aplūkosim, kā šādu pieņemšanu var veicināt arī praksē, kādi pasākumi var palīdzēt pārvarēt stereotipus un aizspriedumus, lai radītu patiesi iekļaujošu sabiedrību.

Iekļaušana nav tikai vārds: kā veicināt pieņemšanu sabiedrībā

Pirmajā daļā aplūkojām dažādu cilvēku pieredzes stāstus – Lindas, Mārtiņa, Annas un Roberta – kas spilgti parāda, cik būtiska ir iekļaujoša vide ikvienam cilvēkam. Taču, lai šādi stāsti nebūtu izņēmumi, bet gan norma, nepieciešama mērķtiecīga rīcība un attieksmes maiņa visos sabiedrības līmeņos. Šajā daļā apskatīsim konkrētus soļus, kā sabiedrībā, izglītībā, darba vidē un ikdienā varam veicināt iekļaušanu.

Izglītības nozīme izpratnes veidošanā

Iekļaujoša sabiedrība sākas jau bērnībā. Skolas un izglītības iestādes ir vietas, kur bērni veido pirmos priekšstatus par dažādību, līdzvērtību un cieņu. Tāpēc īpaši svarīgi ir veidot izglītības programmas, kas mācītu empātiju, pieņemšanu un iecietību.

Skolotājiem jābūt ne tikai akadēmisko zināšanu nodrošinātājiem, bet arī vērtību nesējiem. Piemēram, diskusijas par cilvēktiesībām, dažādību vai diskrimināciju var kļūt par vērtīgu daļu no mācību procesa. Tāpat arī bērnu ar īpašām vajadzībām iekļaušana vispārējās izglītības klasēs palīdz pārējiem skolēniem attīstīt sapratni un līdzjūtību.

Iekļaujoša darba vide

Darba devējiem ir būtiska loma iekļaušanas veicināšanā. Uzņēmumi, kuri apzināti veido daudzveidīgas komandas, pierāda, ka dažādība nav šķērslis efektīvam darbam – tieši otrādi, tā uzlabo radošumu, pieņemto lēmumu kvalitāti un darbinieku apmierinātību.

Lai radītu iekļaujošu darba vidi, nepieciešams:

• piedāvāt elastīgus darba apstākļus (piemēram, attālināts darbs, pielāgots darba laiks);
• veidot iekšējas apmācības par iekļaušanu un diskriminācijas mazināšanu;
• nodrošināt fizisku un digitālu pieejamību visiem darbiniekiem;
• aktīvi iesaistīt dažādas sabiedrības grupas, ne tikai formāli, bet arī lēmumu pieņemšanas procesos.

Sabiedriskās telpas un pasākumi visiem

Iekļaušana izpaužas arī tajā, kā tiek veidotas sabiedriskās telpas un pasākumi. Lai cilvēks ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēks vai persona, kas nerunā latviski, justos droši un ērti, nepieciešams veidot vidi, kurā viņš var pilnvērtīgi piedalīties.

Tas nozīmē:

• nodrošināt piekļuvi sabiedriskajam transportam un ēkām;
• pasākumos piedāvāt tulkojumu, subtitrus vai zīmju valodas tulku;
• rīkot kultūras un sporta notikumus, kas pielāgoti dažādu cilvēku vajadzībām;
• izmantot komunikācijas kanālus, kas sasniedz dažādas sabiedrības grupas.

Attieksmes maiņa sākas ar katru no mums

Lai sabiedrība kļūtu patiesi iekļaujoša, vislielākā nozīme ir ikviena cilvēka personīgajai attieksmei. Mazie soļi, piemēram, saruna ar cilvēku, kurš izskatās citādāk, atbalsts kolēģim, kuram nepieciešams pielāgots darba laiks, vai vienkārši – izvēle neklusēt, kad dzirdam aizspriedumainus izteikumus –, var radīt būtisku ietekmi.

Mums jāmācās klausīties, saprast un nenosodīt. Jāpieņem, ka ne visi dzīvo kā mēs, domā kā mēs vai izskatās kā mēs – un tas ir normāli. Dažādība nav drauds, tā ir sabiedrības stiprums.

Secinājumi

Iekļaušana ir process, kas prasa laiku, pacietību un aktīvu iesaisti. Tā nav vienkārši politiska vai sociāla koncepcija – tā ir attieksme, izvēle un ikdienas prakse. Veidojot iekļaujošu sabiedrību, mēs radām vidi, kurā katrs cilvēks – neatkarīgi no savām īpašībām, vajadzībām vai dzīvesstāsta – var justies redzēts, sadzirdēts un pieņemts. Un tas ir sabiedrības spēka patiesais pamats.